Kāpēc es nepieņemšu darbā 100 cilvēkus
Provinces uzņēmēja grēksūdze


Pavisam nesen Latvijas Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa nosauca par marodieriem cilvēkus, kuri nemaksā nodokļus. Atļaujiet stādīties priekšā! Es esmu marodieris.

Neminēšu nekādu informāciju, kas varētu palīdzēt mani identificēt – baidos, ka rīt pie manis ieradīsies mūsu valsts, atņems pēdējo un mani pašu iesēdinās. Taču sava biznesa būtību pacentīšos izklāstīt pēc iespējas saprotami un vienkārši. „Nepiesienieties” skaitļiem, tos esmu maksimāli vienkāršojis.

Esmu provinciāls biznesmenis, strādāju kādā mazā Latvijas ciemā, kādu pie mums ir simtiem. Izņemot manu uzņēmumu, mūsu ciemā praktiski nav darba vietu, neskaitot mežstrādniekus, dažus ierēdņus valdē un pāris pārdevējus, un krāvējus ciema veikalā.

Pirms dažiem gadiem manā uzņēmumā strādāja apmēram 50 cilvēki – ievērojama daļa ciema darbspējīgo iedzīvotāju, turklāt daži brauca uz darbu arī no apkārtējiem ciemiem. Savu rūpnīciņu es iesaucu par „ciemveidojošo uzņēmumu”. Darbs ritēja, rūpnīciņa attīstījās, ik mēnesi es ieguldīju nedaudz naudas tās paplašināšanā, atjaunoju iekārtas un loloju plānus – paņemt kredītu un uzcelt jaunu modernu korpusu un, iespējams, pat nodrošināt ar mājokļiem speciālistus.

Izstrādājumi, ko ražoju, nebija ne augsto tehnoloģiju produkts, ne arī ekskluzīvs „know-how”. Taču to ražošanā bija nepieciešams kvalificēts un rūpīgs roku darbs. Tieši tas, kas nepieciešams mūsu valsts provincei – ne īpaši izglītotai, taču pagaidām vēl čaklai. Līdz ar krīzes iestāšanos manu izstrādājumu pieprasījums, protams, kritās, taču ne katastrofiski – mājsaimniecībā bez tiem grūti iztikt. Taču pašlaik manā uzņēmumā strādā nevis 50 cilvēki, bet gan pieci, turklāt tikai pārdienas.

Kāpēc tā? Tūlīt pastāstīšu un minēšu ciparus. Vairākus gadus manu strādnieku vidējā izstrāde veidoja 1500 latus mēnesī uz cilvēku. Šo summu veido izdevumi, kuros iekļauti apmēram 750 lati par materiāliem, 300 lati pieskaitāmo izmaksu, izdevumi par transportu un enerģiju, bez tam apmēram 20 latus es veltīju uzņēmuma attīstībai. Pārējie 430 lati veidoja algu.

Taču es nemaksāju visus nodokļus. Ja maksātu visus, no 430 latiem strādnieki uz rokas saņemtu tikai apmēram divus simtus. Es darīju tā, kā gan tolaik, gan pašlaik dara 99% privāto uzņēmēju: oficiāli maksāju minimālo algu, pārējo — „konvertos”. Rezultātā valstij ik mēnesi par katru darbinieku vidēji tika pārskaitīti 43 lati – 10% no kopējās summas (paturiet prātā šo skaitli!). Vidējā alga (uz rokas) sastādīja 387 latus – provincē tā ir pieklājīga nauda. Pareizinot 43 latus ar 50 darbiniekiem un 12 mēnešiem, aprēķināsim, ka kopumā nodokļos par darbaspēku es maksāju 25 800 latus gadā (arī šo skaitli paturiet prātā!).

Taču pēdējo gadu laikā sākās problēmas. Ne tāpēc, ka apgrozījums būtu nopietni krities, ne arī tāpēc, ka nodokļi būtu ievērojami pieauguši (tik un tā es tos nemaksāju pilnībā). Sliktākais bija tas, ka mūsu valsts sāka zvērīgi „izsist” šos nodokļus no biznesa. Mūsu rajona valsts ienākumu dienests arī agrāk zināja, ka algu maksāju konvertos (ciems nav liels, visi labi pazīst viens otru), taču pievēra uz to acis. Klusa vienošanās: maksā vismaz kaut ko, un tevi liek mierā. Taču tagad viņi uzvedas tā, it kā būtu no ķēdes norāvušies. Viena pārbaude pēc otras, sods, krimināllietas draudi. Pat trakajos 90. gados bandīti mums tā nemācās virsū.

Vārdu sakot, es savu biznesu sašaurināju. Manu preču tirdzniecības ekonomika ir sekojoša: ja izstrādājuma cena ir 50 lati, vairumtirgotāji stāv rindā, un parādās eksporta iespēja. Ja cena ir 60 lati, rindas nav, tomēr prece tiek pamazām izpirkta. Taču, ja cena ir 70 lati, es to varu pārdot tikai pēc pasūtījuma. Atgādināšu, ka neražoju nekādas ekskluzīvas preces. Poļi tās ražo lielā daudzumā un pārdod vairumā par 40 – 45 latiem. Ja es sākšu godīgi maksāt visus nodokļus, mana izstrādājuma cena pārsniegs 80 latus, un es to vispār nevarēšu pārdot.

Teikšu godīgi: arī pašlaik visus nodokļus nemaksāju. Ja tev ir nevis 50 darbinieki, bet gan tikai pieci, to izdarīt ir daudz vienkāršāk. Par nodokļu nemaksāšanas finesēm es nerunāšu.

Parēķināsim. Pašlaik man ir 5 darbinieki, kurus nodarbinu 4 stundas dienā. Viņu alga uz rokas ir apmēram 200 lati. Darba līgumos visiem ir norādīta minimālā alga un pusslodze. Par katru no viņiem nodokļos maksāju apmēram 10 latus mēnesī. Tas ir, 600 latus gadā. Tikai pirms 3 gadiem es maksāju 25 800 latus! 43 reizes vairāk.

Diemžēl nekādu citu darba vietu mūsu ciemā nav. No tiem 45 darbiniekiem, ko atlaidu no darba, puse jaunu un spēcīgu cilvēku jau ir aizlaidusies uz īrijām un maksā nodokļus tur. Pārējie nekur nestrādā, saņem pabalstu un pamazām nodzeras. Tas ir, viņi nekādus nodokļus nemaksā, gluži otrādi – viņi tos patērē, saņemot pabalstus. Kam šādā situācijā ir labāk? Budžetam? Valstij? Pensionāriem?

Es neesmu „alkatīgs buržujs”, man nav savrupmājas jūras krastā un Porsche Cayenne. Man ir pieticīga māja un furgons, kurā es pats izvadāju savu preci pa veikaliem. Miljonus sakrājis neesmu. Taču pirmo 15 mūsu kapitālisma gadu laikā es spītīgi veidoju savu ražotni, strādādams 16 stundas diennaktī bez brīvdienām.

Pašlaik es cīnos ar milzīgu vēlēšanos mest visu pie malas un atlaist visus strādniekus. Lai varētu izdzīvot, man pietiktu divreiz mēnesī aizvizināties furgoniņā uz Poliju un vest tādas pašas preces no turienes. Pie mums tās maksā 20 – 25% dārgāk nekā Polijā. Cenu starpība man ļautu izdzīvot. Lai jau darba vietas ir strādniekiem Polijā. Un nodokļus var nemaksāt nemaz. Kad strādā viens, izmukt ir vienkārši.

Šobrīd modē ir nākusi prognožu sastādīšana. Mana prognoze ir sekojoša: nesteidzieties priecāties par nodokļu iekasēšanas plāna pārpildīšanu. Tā ir īslaicīga parādība. VID vienkārši „norakstīja” tos no to cilvēku rēķina, kuri nepaspēja noslēpties. Nesteidzieties priecāties par jaunu uzņēmumu dibināšanu – tas vienkārši ir veids, kā izvairīties no nodokļiem. No valsts bēg ne tikai algotie darbinieki, bēg arī mazais bizness.

Valdības kungi, pabraukājiet pa ciemiem. Pēc tādas ekskursijas kārtīgam valsts vadītājam ir tikai viena izeja – nošauties vai vismaz atkāpties no amata. Kungi, jūs esat marodieri!

Taču man ir vēl viens piedāvājums mūsu valdībai (pēdējais): es esmu gatavs slēgt līgumu kaut ar pašu nelabo, kaut ar premjeru Dombrovski par to, ka apņemos maksāt 10% no darbaspēku nodokļiem. Maksāt godīgi, bez viltus, darīt no pilnīgi legāli, neslēpjot ne santīma. Jau pēc pusgada es savā ciemā organizēšu 100 darba vietas. Un budžetā ieskaitīšu 80 reizes vairāk, nekā pašlaik. Un jums šiem 100 cilvēkiem nebūs jāmaksā bezdarbnieka pabalsts.

Vai jums tas ir vajadzīgs?