Профиль
Ernests Buivids
Spīkers
| Uzstāšanās: 1 | Oratora replikas: 0 |
| Replikas: 2 | Atbalstījuši: 0 |
Ernests Buivids (1934-2010) par sevi
Es negrasījos kļūt par žurnālistu vai publicistu. Pēc pamatprofesijas esmu fiziķis, kurš šajā jomā ir nostrādājis visu mūžu – pusvadītāju un mikroelektronikas rūpniecībā. Tas bija šīs nozares rašanās sākums. Kad es uzsāku darbu, tad PSRS bija 7 rūpnīcas, kuras ražoja mikroelektronikas produkciju, bet kad es (un arī PSRS 1990-ajos gados) savu darbu beidzām, tad šādu rūpnīcu bija jau 107, viena no kurām bija mans lolojums. Es to uzcēlu, apgādāju, pielāgoju tehnoloģiskos procesus, palaidu ražošanu un biju tās direktors. Ekonomiku es apguvu realitātē kā augsti tehnoloģiskas nozares ar visaugstāko pievienoto vērtību saimnieciskais vadītājs, kurš centās sasniegt uzdevumus ar minimālu resursu patēriņu.
Mikroelektronikas rūpniecība ir sarežģīta ar ļoti daudziem visdažādākajiem tehnoloģiskajiem procesiem un mikroelektronikas izstrādājums iziet cauri tūkstošiem operāciju pirms kļūst par gatavu produktu. Straujā mikroelektronikas attīstība noveda pie tā, ka tehnoloģijas mainījās ik pēc 5 gadiem, tāpēc tādas ražotnes uzturēšanai bija nepieciešama nepārtraukta rezultātu analīze un operatīvā vadība. Šādas ražotnes struktūrā bija tikai 30-35% strādnieku (operatori), bet pārējie kadri bija dažādu dienestu inženieri, kuri vadīja ražošanu.
Tā kā man ir ilggadīga sarežģītas ražošanas sistēmas vadības pieredze, kurā bija tūkstošiem izpildītāju, regulāri tika ieviesti desmitiem jaunu izstrādājumu un bija ik gadu jāpalielina ražošana par 20-30%, man ir smieklīgi klausīties tirgus ekonomikas teorijas, kuras apgalvo, ka valsti, kura ir vēl sarežģītāks mehānisms un sistēma, var vadīt kaut kāda fantastiska „neredzamā roka” un ka valsts vadības instrumenti ir lieki un pat kaitīgi. Tāpēc tas totālais Latvijas tautsaimniecības sabrukums, kurš notika 1990-o gadu sākumā bija prognozējams un sagaidāms. Sašutumā par to, ka šī ekonomiskā sagrāve tiek pasniegta kā kaut kāds fenomenāls sasniegums, es sāku rakstīt ekonomiskus rakstus un kļuvu par publicistu un ekonomistu.
Es negrasījos kļūt par žurnālistu vai publicistu. Pēc pamatprofesijas esmu fiziķis, kurš šajā jomā ir nostrādājis visu mūžu – pusvadītāju un mikroelektronikas rūpniecībā. Tas bija šīs nozares rašanās sākums. Kad es uzsāku darbu, tad PSRS bija 7 rūpnīcas, kuras ražoja mikroelektronikas produkciju, bet kad es (un arī PSRS 1990-ajos gados) savu darbu beidzām, tad šādu rūpnīcu bija jau 107, viena no kurām bija mans lolojums. Es to uzcēlu, apgādāju, pielāgoju tehnoloģiskos procesus, palaidu ražošanu un biju tās direktors. Ekonomiku es apguvu realitātē kā augsti tehnoloģiskas nozares ar visaugstāko pievienoto vērtību saimnieciskais vadītājs, kurš centās sasniegt uzdevumus ar minimālu resursu patēriņu.
Mikroelektronikas rūpniecība ir sarežģīta ar ļoti daudziem visdažādākajiem tehnoloģiskajiem procesiem un mikroelektronikas izstrādājums iziet cauri tūkstošiem operāciju pirms kļūst par gatavu produktu. Straujā mikroelektronikas attīstība noveda pie tā, ka tehnoloģijas mainījās ik pēc 5 gadiem, tāpēc tādas ražotnes uzturēšanai bija nepieciešama nepārtraukta rezultātu analīze un operatīvā vadība. Šādas ražotnes struktūrā bija tikai 30-35% strādnieku (operatori), bet pārējie kadri bija dažādu dienestu inženieri, kuri vadīja ražošanu.
Tā kā man ir ilggadīga sarežģītas ražošanas sistēmas vadības pieredze, kurā bija tūkstošiem izpildītāju, regulāri tika ieviesti desmitiem jaunu izstrādājumu un bija ik gadu jāpalielina ražošana par 20-30%, man ir smieklīgi klausīties tirgus ekonomikas teorijas, kuras apgalvo, ka valsti, kura ir vēl sarežģītāks mehānisms un sistēma, var vadīt kaut kāda fantastiska „neredzamā roka” un ka valsts vadības instrumenti ir lieki un pat kaitīgi. Tāpēc tas totālais Latvijas tautsaimniecības sabrukums, kurš notika 1990-o gadu sākumā bija prognozējams un sagaidāms. Sašutumā par to, ka šī ekonomiskā sagrāve tiek pasniegta kā kaut kāds fenomenāls sasniegums, es sāku rakstīt ekonomiskus rakstus un kļuvu par publicistu un ekonomistu.