Jau 14 gadus Olga Konopļeva vada vienīgo kompāniju Latvijā, kas saņēmusi licenci kruīzu laineriem un jahtām nepieciešamā personāla atlasei. Kompānija strādā ar lidmašīnām, viesnīcām, restorāniem un privātpersonām nepieciešamo personālu. Olga godīgi atzīst, ka citādi izdzīvot nav iespējams.

Kāpēc tieši šī sfēra?

- Personāla atlases HR speciālists ir viena no aizraujošākajām un azartiskākajām profesijām. Šis darbs man dod plašas radošā darba un nestandarta lēmumu iespējas. Man patīk atrasties starp cilvēkiem, palīdzēt viņiem. No tā es gūstu morālu gandarījumu.

Mūsu darbs ir kolosāli smags. Ik dienu, ik stundu mēs kontaktējamies ar milzum daudziem cilvēkiem – gan personiski, gan pa telefonu. Jūtams pastāvīgs stress un emocionāla pārslodze, jo nākas vienlaikus meklēt vairākām vakantajām vietām piemērotu personālu, arī darba devēji ir vairāki. Piedevām jāiztur pretenzijas un agresija no darba meklētaju puses. Varu droši apgalvot, ka kurš katrs cilvēks šajā sfērā neizturēs, — šeit vajadzīgi neordināri, aizrautīgi, uz panākumiem orientēti cilvēki. Man patīk atrasties līdzās tādiem cilvēkiem.

„Ar varu izgāju pie vīra”

Tālajos 90. gados iekārtojos darbā angļu kompānijā pārdošanas speciālista amatā. Atlases procedūra bija ļoti nopietna ar vairākām darba intervijām dažādos menedžmenta līmeņos, ar psiholoģiskajiem testiem. Kompānijas prasības bija ļoti augstas, vadība bija izstrādājusi precīzas amata instrukcijas. Kompānijā bija stingra disciplīna, nopietna personāla atlases politika. Tikai retais to varēja izturēt, 95% cilvēku aizgāja, kadru rotācija bija ļoti liela. Kā labs skolnieks, es ātri augu šajā kompānijā, un tieši mani nosūtīja trīs mēnešus ilgā komandējumā – pastrādāt un apmācīt personālu kompānijas filiālē Prāgā. Šajā skolā es apguvu ļoti daudz un ieraudzīju personāla problēmu „no iekšienes”; viņu sistēmu es pārzināju lieliski. Iemācījos izprast cilvēkus. Tas bija manas karjeras pamats.

Pēc tam es nejauši nokļuvu uz kruīzu lainera. Sagribējās pārmaiņas, bija jāiet tālāk. Tolaik bija tāds mazs prāmis „Rusj”, kurš kursēja no Rīgas uz Stokholmu... Tā nu sagadījās, ka man piedāvāja pastrādāt uz tā, jo nekādi nevarēja sameklēt personālu. Es atkal ieraudzīju, ka kompānijai radušās milzīgas grūtības ar personāla atlasi. Pie tam liels skaits jauniešu Latvijā labprāt pastrādātu starptautiskā kolektīvā, ārzemju kompānijā, taču tādas iespējas viņiem nebija.

Es sapratu, kādā virzienā doties. 1998. gadā mūsu valstī strauji paplašinājās personāla atlases un darbiekārtošanas sfēra. Tā nu es iekārtojos šeit, Latvijā un izlēmu sākt darbu darbiekārtošanas aģentūrā, lai izprastu šo virtuvi no iekšienes. Pastrādāju, izpētīju shēmu, izstrādāju savu personāla atlases metodiku un atvēru pati savu aģentūru. Bija skaidrs, ka tolaik mūsu darba tirgus ļoti interesēja ārzemniekus, it īpaši kruīzu kompānijas.

Sākotnējais darba posms bija ļoti smags... Braukāju uz ārzemēm, tikos ar kruīzu kompāniju pārstāvjiem, lūdzu, lai mani uzklausa, rakstīju vēstules un zvanīju neskaitāmas reizes. Es gribēju „piegādāt” viņiem personālu no Latvijas. Taču problēmas radīja mans vecums – tolaik man bija 24 gadi, un neviens mani „neņēma par pilnu”. Turklāt arī mana angļu valoda tolaik bija briesmīga...

Droši vien es viņus „apprecēju ar varu” – ar savu uzstājību, par nekaunību un  uzmācību. Taču galu galā man noticēja viena kompānija un sāka ar mani sadarboties, pēc tam vēl viena. Pēc tam jau sākās „sarafānu radio” efekts – trešais un ceturtais klients atnāca paši. Tā nu viss sagriezās. Pašlaik mēs apkalpojam aptuveni 100 kuģus.

Vājos – atsijāt

Mēs nodarbojamies ar kruīzu laineru personāla atlasi galvenokārt amerikāņu kompāniju vajadzībām. Mēs strādājam nevis ar jūrniekiem (ar to nodarbojas kuģu komandu atlases kompānijas), bet gan ar apkalpojošo personālu – bārmeņiem, oficiantiem, stjuartiem, pārdevējiem duty-free veikalos, speciālistiem SPA industrijas sfērā, masāžistiem, frizieriem, kazino darbiniekiem, fotogrāfiem utt.

Ar mūsu palīdzību darbu sameklē aptuveni 400 – 500 cilvēki gadā. Kadru rotācija ir pastāvīga: kad cilvēkiem beidzas ar vienu kruīzu kompāniju noslēgtais līgums, viņi nolemj pastrādāt citā kompānijā vai sākt kādu citu darbu. Daži pat nolemj palikt krastā. 500 cilvēki gadā – tas ir liels skaits. Tik daudz speciālistu Latvijā nav. Tāpēc mūsu aģenti strādā arī Lietuvā un Igaunijā. Sadarbojamies arī ar Krieviju un Kazahstānu..

- Kā jūs sameklējat potenciālos darbiniekus?

- Publicējam sludinājumus lielos interneta portālos par to, ka meklējam oficiantus un bārmeņus. Vakanto vietu skaits ir liels, vajadzīgi ir arī, piemēram, apkopēji. Tas ir, ne vienmēr ir nepieciešamas profesionālās zināšanas, bieži vien pietiek ar vēlmi strādāt un minimālām angļu valodas zināšanām.

Pēc tam mēs piedāvājam apmeklēt mūsu organizētos kursus, kas palīdz sagatavoties darbam kruīza laineros. Protams tie ir maksas kursi. Tie tiek organizēti semināra un „vebināra” formā (tā palīdz apmācīt cilvēkus no dažādām valstīm).

Faktiski, tas ir vienīgais mūsu peļņas avots, jo saskaņā ar mūsu likumiem, nevar no cilvēka iekasēt naudu par iekārtošanu darbā. Bet komisija, ko mums maksā, ir pavisam niecīga!

Mēnesi ilgajos kursos cilvēki gūst priekšstatu par to, ko nozīmē darbs uz kuģa. Šajā posmā atsijājas apmēram četrdesmit procenti cilvēku, kas izteikuši vēlmi mācīties. Vienkārši viņi saprot, ka darbs uz lainera nav viņiem piemērots. Tas ir darbs spēcīgiem cilvēkiem.

- Kā tā? Vai tad jūs sarīkojat šūpošanos, gluži kā uz kuģa?

- Ziniet, visi taču ierodas iedvesmas pārņemti – sak, paceļošu par brīvu, pasauļošos Karību salās, izpeldēšos Bahamās. Mēs viņus „atmodinām”. Stāstām par lielo darba stundu skaitu dienā. Reizēm nākas strādāt arī bez brīvdienām. Kā mēdz teikt, daudzi  atsijājas, baidoties no grūtībām. Viņiem esam ļoti pateicīgi, jo kruīzu kompānijas saka skaidri un gaiši – vājie ir jāatsijā.

Apkopējs ar zinātnisko grādu

Iesaku šo darbu izmēģināt jauniešiem. Pirmkārt, tas paplašina apvārsni. Uz laineriem vienmēr strādā internacionālas komandas. Otrkārt, tas ir ļoti labs starts. Mana pieredze liecina, ka cilvēki, kas ir trīs vai četrus līgumus „nostrādājuši” uz kruīzu laineriem, pēc tam saņem interesantus piedāvājumus „uz sauszemes”...

- Vai kruīzu kompānijas šādas personāla atlases metodes izmanto tīšām? Lai būtu internacionāla komanda?

- Komandu formēšāna norit tā, lai būtu lētāk. Mēs piederam pie lēta darbspēka kategorijas. Latvijas iedzīvotājus nav grūti pieņemt darbā – nav vajadzīgs liels skaits vīzu. Turklāt Latvijas iedzīvotāji uz kuģiem patiešām strādā – zināmā mērā krīzes dēļ. Piemēram, maskavieši strādāt nevēlas. Es savulaik centos atvērt Maskavā filiāli – absolūti neveiksmīgi. Viņus šādas algas neinteresē.

- Starp citu, kādas tad ir algas?

- No 500 dolāriem līdz diviem un trim tūkstošiem dolāru mēnesī. Divus tūkstošus maksā bārmeniem un labiem pavāriem. Starp citu, Latvijā ir daudz labu pavāru.

- Valda uzskats, ka visi jaunieši Latvijā vēlas strādāt ofisos un nespēj iedomāties sevi fiziska darba strādnieka lomā. 

- Ziniet, es jūtos laimīga, kad redzu mūsu universitātes absolventus. Jaunieši ir sapratuši, ka nevar atrast darbu savā specialitātē, taču nolēmuši nesēdēt uz kakla mammai un tētim. Es pati sāku strādāt ļoti agri. Arī es savulaik mazgāju traukus un it nemaz par to nekaunos. Vai tad jāsēž, rokas klēpī salikušam, ja jau nav iespējams uzreiz kļūt par direktoru? Nedarīt neko?!

Mēs apmeklējam mācību iestādes, augstskolas, stāstām par to, ka nav jākaunas no šī darba. Patiešām, jaunieši reizēm nāk pie mums, ja pēc universitātes nevar atrast darbu Latvijā. Juristu skaits starp viņiem nav liels, taču citu speciālistu ir papilnam. Ekonomisti, filologi... jā, īpaši daudz ir filologu un pedagogu.

Viņiem patīk mūsu akcents

- Taču pati ienesīgākā mūsu kompānijai ir cita darbības sfēra – privātpersonu, VIP klientu apkalpošana. Galvenokārt tie ir krievu tautības cilvēki, kuri dzīvo gan Krievijā, gan arī Nicā, Kannās vai Kondonā... Es meklēju personālu viņu personiskajām lidmašīnām, jahtām, apkalpojošo personālu mājām. Viņiem visiem ir vajadzīgas aukles, mājstrādnieces, guvernantes, pavāri, personiskie šoferi, villu pārvaldnieki. Mūsu cilvēki strādā pat pilīs! Atšķirībā no „kruīzu kompānijām”, šie klienti maksā ļoti labi.

Mēs esam organizējuši mājas apkalpojošā personāla kursus, taču es cenšos pati pastrādāt ar katru kandidātu. Speciāli braucu uz Maskavu un Londonu, lai iegūtu zināšanas mājas personāla sagatavošanas sfērā. Baltijas valstīs šī sfēra ir palikusi novārtā, šeit pārsvarā valda līmenis „ja jau uzkopju savu māju, tad jau arī tur varēšu”. Tagad pēc Anglijā un Krievijā gūtās pieedzes man klājas grūti: ikvienas mājstrādnieces darbā saskatu tik daudzas kļūmes!

Mājstrādnieku kursi gandrīz nav pieprasīiti. Labi, ja izdodas reizi kvartālā sapulcēt grupu. Lieta tāda, ka cilvēki, kas jau sameklējuši darbu, nevēlas virzīties tālāk, turklāt tādām lietām viņiem nepietiek laika. Viņi nesaprot, ka pēc apmācībām viņi varētu saņemt daudz lielāku algu...

- Kur tad jūs galu galā sameklējat darbiniekus?

- Darbiniekus meklējam visās Baltijas valstīs. Cilvēkus atrast ir ļoti grūti. Tas ir, gribētāji, protams, atrodas, taču tie galvenokārt pieder pie kategorijas, ko labāk šajā darbā neiekārtot. Saskaņā ar kontraktu es nesu atbildību par darbinieka kvalitāti, bet, kā jau teicu, klienti ir sarežģīti – piemēram, tie, kas publicēti Forbes sarakstā.

Cenšos vispusīgi pārbaudīt kandidātus. Nepieņemu darbā cilvēkus ar milzīgiem parādiem, jo pārāk liela ir zādzību iespēja, – tādās mājās kāda neizskatīga vāzīte var būt milzīgi vērtīga. Nepieņemu arī cilvēkus ar personiskām problēmām, piemēram, cilvēkus, kas nesen šķīrušies ar iemīļoto... Kā viņš tādā gadījumā strādās? Viņš taču ir iegrimis depresijā! Cilvēki, ko māc drūmas domas, mēdz pieļaut kļūdas. Mana pieredze liecina, ka galu galā viņu atlaidīs, bet man pēc tam nāksies meklēt un vest uz darbu jaunu darbinieku. Padomājiet vien, kādi izdevumi rodas uz aviopārlidojumu rēķina vien!

- Kāpēc jūsu klienti pieņem darbā personālu no Baltijas valstīm, nevis, piemēram, no Krievijas? Ekonomisku apsvērumu dēļ?

- Viņiem patīk baltiešu akcents un iedzimtā inteliģence. Turklāt mums nav nekādu problēmu ar vīzām. Klienti mēdz būt mobili, dzīvo dažādās valstīs. Viņi ņem darbā gan krievus, gan latviešus. Pats galvenais – viņiem  labi jāpārvalda krievu valoda. Tas ir svarīgi. Vēl viņi bieži vien prasa citu valodu zināšanas, piemēram, angļu un franču valodas. Pārvaldniekam, kurš saņem 5 – 8 tūkstošus eiro mēnesī, ir jāpārvalda trīs vai četras valodas (latviešu valoda neskaitās).

- Kur meklēt tādus speciālistus?

- Pie mums ir daudz labu vīriešu, kuri atbilst šīm prasībām. Nezinu gan, no kurienes viņi rodas.

- Bijušie padomju inženieri?

- Jā. Domāju, ka tā.

- Tātad šiem cilvēkiem nav nekādas personiskās dzīves. Viņi strādā svešā mājā, svešā ģimenē.

- Tieši tāpēc es uzskatu, ka šādam darbam vislabāk piemēroti ir ģimenes pāri. Piemēram, vīrs ir pārvaldnieks, sieva – šuvēja vai mājkalpotāja. Taču daudzi klienti nevēlas pieņemt darbā laulātos pārus, jo ģimenēs gadās strīdi un intrigas. Šādā gadījumā es varu izteikt savu argumentu: laulātie pāri parasti var ilgāk strādāt vienā un tajā pašā mājā. Manā praksē tādas situācijas ir bijušas.

- Vai nav grūti strādāt ar tādiem pasūtītājiem? Droši vien sastopaties ar dažādām kaprīzēm.

- Gribu blondīni, nē, mums ir vajadzīgas tikai Mašas, mani bērni ir pieraduši tikai pie meitenēm ar modeles ārieni utt. Tas viss gadās. Protams, arī to var uzskatīt par diskrimināciju, ja skatīsimies uz to visu no oficiālā viedokļa. Taču ko iesākt, ja cilvēks pauž savas vēlmes un ir gatavs par to samaksāt? Protams, mēs ņemam vērā visas vēlmes.

Drīzumā atvēršu pārstāvniecību Londonā. Pirmkārt, Londonā dzīvo vairāki klienti. Otrkārt, Anglijā ir daudz Latvijas iedzīvotāju, kuri nevēlas šurp atgriezties, taču vēl joprojām nav tur atraduši pamatu zem kājām. Es varētu viņiem piedāvāt labu darbu. Man pat šķiet, ka personāla tirgus tur ir daudz interesantāks nekā šeit. Pati gan nedomāju braukt projām no Latvijas – mani šeit viss apmierina.

Tā nu dzīvojam. Es eju tālāk.