Tagad sociālo darvinismu var uzskatīt par genocīda neaizstājamu izpalīgu. Ja agrāk genocīds bija vērsts pret nācijas kādu atsevišķu etnosu, tad tagad genocīds ir vērsts pret visu nāciju. 

Kāpēc tagad interneta publiskajā telpā nav retums, piemēram, šādas frāzes par latviešu tautu: „Diemžēl morālais pagrimums ir mūsu prievīšu sabiedrībā — skauģi, deģenerāti, zudusī tauta, kurai nav nākotnes”?

Plurālisms ir cilvēka subjektivitātes (Es pašapziņas) zaudēšana, jo balstās uz „viedokļu” nepatiesību, izlikšanos, aplamām zināšanām, nedomāšanu, modīgu ākstīšanos.

XX gadsimta beigās sabiedrības liela daļa iemīlējās tādā interneta interaktīvajā pakalpojumā kā komentāri. Komentāri kļuva par tautu etnisko īpašību spoguli. Teiksim, latviešu komentāros tūlīt atspoguļojās tradicionālā skaudība, naids pret talantu un intelektu, literāri radošo meistarību un saprātīgām idejām.

Demogrāfiskais skatījums uz karu noteikti ir vispamatotākais skatījums. Līdz šim kara cēloņus tradicionāli saskatīja politiskajos, ekonomiskajos un ģeopolitiskajos procesos.

Maltas sammita dalībnieki memuāros vispirms atcerās nenormālos laika apstākļus. Tātad netieši atcerās dabas mistiskā spēka (Dieva) naidīgo attieksmi pret sammitu. Dievam nepatika sammits. 

Ināra Mūrniece man ir savdabīgs latviešu neliešu simbols. Turklāt latviešu politiskās varas neliešu simbols.

„Superkuratora” laikmetā cilvēkam galva nav vajadzīga. Galva ir vajadzīga tikai jaunajam medijam — „superkuratoram”. Viņa uzdevums ir reālo pasauli interpretēt vajadzīgajā rakursā un izgaismojumā. 

Patiesība par PSRS sabrukumu faktiski ir neticams un sirreālistisks sižets. PSRS sabrukumam grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Sabrukušas ir daudzas impērijas. Bet tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju — „perestroiku”.

Mūsu privātās augstskolas tēlo augstākās izglītības iestādes. Privātās augstskolas ne rakstiski, ne mutiski juridiski neatzīst, ka tās nav augstskolas, bet kaut kādas biznesa firmas. Latvijas Universitāte ir rakstiski, oficiāli juridiski, nofomējusi savu pāreju jaunā kvalitātē.

Latvijā ir progresējusi ne tikai nelietība, bet ir radusies jaunā tipa nelietība — debilā nelietība. Jaunā tipa nelietība ir sastopama politikā, augstākās izglītības tirgū, biznesā, valsts un pašvaldību iestāžu darbībā. Tāpēc, aprakstot debilo nelietību, veidojās sociālā diskursa jauns formāts — debilās nelietības analītika.

Amerikāņu iestādītā demokrātiskā valstī tautai tiek iestāstīts, ka sabiedrības apmaksātie mediji kalpo sabiedrībai. Tāpēc mūsu tautas zināma daļa joprojām tic, ka LTV ziņu programma „Panorāma” ir sabiedrības īpašums un pārraižu saturu veido sabiedrības labā.

Asimilācijas etnopolitikai nav nekādas perspektīvas. Nekādas perspektīvas nav arī pseidointegrācijas etnopolitikai, kas figurē ne tikai Latvijā jo tuvāk šodienai, jo kroplāk.

Aizvadītajos apmēram divdesmit gados ir radīts jauns sociālais produkts, kuru ieteicams dēvēt par noziegumu brīvību. To radīja Rietumu civilizācija. Tāpēc jaunā sociālā produkta lietotāji ir „baltie” cilvēki.

Ja Latvijā pēcpadomju periodā dzīvotu īsti krievu vīri, tad viņi, rupji sakot, tiešā un netiešā veidā būtu paņēmuši panteļejeviskos neliešus pie rīkles jau par latviešu pirmo lielāko nelietību pilsonības jautājumā. 

Latvijas teritorija un tās robežas atsevišķas daļas ir ļoti svarīgas, jo nodrošina pieeju Baltijas jūrai un izeju uz Atlantijas okeānu. Latvijas teritoriju var ģeopolitiski interpretēt kā buferzonu starp Rietumiem un Austrumiem, Vāciju un PSRS, NATO un Krievijas Federāciju, Eiropas Savienību un Eirāzijas Savienību. Latvijas teritorijai ir milzīga stratēģiskā nozīmība.

No Eiropas tautām un valstīm difamācija visplakātiskāk attiecas uz krieviem un Krieviju. Nav iespējams nosaukt otru Eiropas tautu un otru Eiropas valsti, par kuru gadsimtiem ilgi sistemātiski tiktu celta neslava un izplatītas nepatiesas ziņas kā tas notiek ar krieviem un Krieviju. 

Rietumu civilizācijas katastrofālās sprukas tagad nespēj saskatīt vienīgi tie, kuri dzīvo mucā un tiek baroti pa spundi. Katastrofālās sprukas saskata visi, taču ne visi grib vai drīkst tās atzīt.

 

Nepārtraukti dzirdam, ka kapitālisma kodols ir ekonomika. Faktiski tā ir laipna ideoloģiskā manipulācija, lai novērstu cilvēku uzmanību no dzīves būtības un traucētu izprast dzīves būtību.